Iukstā pyušams švistuks. Nu Latgalis, bryunu spolvu, individualu boltmōla tetovejumu, apleimāts ar marķeitu uzleimi. Prūt izdūt četrys skaņis. Napracāts.

Neviens putnis tā nedzied, Kā dziedāja lakstīgala. Neviens putnis tā nepūta, Kā pūš sila balodītis. Dārzā, aiz manas darbnīcas loga, vienmēr lido putni, kas man atnes labas domas un patīkamas tikšanās. Lai arī Tev šis balodītis atnes labas dienas!

Bērnībā dzīvoju tuvu ezeram Kurzemes pusē, kur bija daudz zilā māla. Tā nu mēs ar māsu veidojām visu, kas ienāca prātā, savus darbiņus uz plīts izžāvējām, nokrāsojām ar ūdenskrāsām un pēc tam nosmērējām ar līmi, lai tie spīdētu. Aizvien veidoju putniņus ar mīlestību - tad tiem skanīga dziesma!

Sievas bērnībā tēvs viņai uzdāvināja pašdarinātu koka svilpaunieku - meža pūci, kas kļuva par Tatjanas mīļāko rotaļlietu un par mana svilpaunieka prototipu. Mēs ticam, ka svilpaunieka skaņa vienmēr uzlabos garastāvokli savam jaunajam īpašniekam un atgādinās tam viņa bērnību.