Svilpaunieki

Svilpaunieks ar savu dzidro skaņu stāsta par latviešu tautas keramikas tradīcijām, par gadu simtiem rūpīgi kopto amata prasmi, kas dzīva arī šodien. Svilpaunieka forma pieļauj visdažādākās radošās variācijas, kuru ierosme meklējama Latvijas dabā.

Lai darinātu šos prezidentūras suvenīrus, savu roku pielikuši teju 40 tautas daiļamata meistari no visas Latvijas – tas nozīmē, ka ikkatrs putniņš ir unikāls; ir gan pīlītes un pūcītes, gan gaiļi un zvirbuļi. Mākslinieki strādā visdažādākajās tehnikās, visdažādākajā stilistikā, viņu vidū gan tautas daiļamatu mākslas meistari, gan mākslinieku savienības biedri, gan māla darbu entuziasti un pat dzimtas, kas ar keramikas darbiem nodarbojas jau vairākas paaudzes. Vecākajai kundzei, kas apņēmusies Prezidentūrai izgatavot 100 svilpaunieku, ir 83 gadi, jaunākajam svilpaunieku darinātājam – 26.

Man vienmēr patikusi rosība un prieks, kāds valda mazo putniņu barā. Gribu ticēt, ka arī mans svilpaunieks sagādās kādam prieku un jaukas atmiņas par zaļo un putnu dziesmām bagāto Latviju.

Pūce ir gudrības simbols. Ne tikai zināšanu, prasmju un spēju, bet arī gudrības redzēt, sajust un piedzīvot. Lai meža pūce dod Tev gudrību redzēt mazos ikdienas brīnumus un no sirds par tiem priecāties!

Dzimto vietu skaistums, putnu dziedāšana rītausmā, debeszilie ezeri... atmiņas iedvesmo radīšanai. Zvirbulis ataino pieticību. Balodis glabā pasauli, mīlestību un cilvēka dvēseli, savukārt kaija ir brīvības un dzīves lidojuma simbols. Šīs vērtības apvienoju savā svilpauniekā, jo tās ir dārgas arī manai Latvijai.

Skolā iet mums ļoti patīk, Katru rītu draugus satikt. Patīk mums, kā zvaniņš dzied, Aicinot mūs klasē iet... Lai skolas gadu atmiņas pārtop dziesmā!

Man bērnībā bija tikai dažas rotaļlietas. Tās nav aizmirstamas. Tāpat kā mazliet noslēpumainās skaņas, ko varēja izvilināt no saujās nospodrinātā putniņa. Ceru, ka kādam tā būs sirsnīga atmiņa no manis un Latvijas.

Katru no saviem svilpauniekiem rotāju ar latviešu ornamentu. To daudzveidība parāda mūsu kultūras bagātību, ko mani svilpaunieki - strazdi - lai aiznes tālu plašajā pasaulē!

Darinot svilpauniekus, palielinu to tilpumu un atvērumu skaitu, lai varētu nospēlēt melodijas vismaz vienas oktāvas robežās. Iemīļotākās manu svilpaunieku dziesmas ir šūpuļdziesmas, korāļi un tautasdziesmas. "Šūpo mani, māmuliņa, vālodzītes šūpulī..."

Latviešu tautā putni ir saucēji un vēstneši. Cīrulis aicina kāzās, no zīles gaida ziņu par karavīra gaitām, dzeguze nes vēsti brāļiem no tālumā aizprecētās māsas, lakstīgala modina arāju pavasara rītā, vālodze sauc lietu, bet grieze pareģo rudzu ražu. Lai mūsu putns Tev atnes to vēsti, kuru Tu gaidi

Pavasarī, ieejot mežā, apņem miers. Apguļoties sūnās un ieskatoties, pēkšņi viss mainās - ieraugām nerimstošu kustību, čalošanu, rotaļas, rūpes un mīlestību. Noslēpumainā kontrastu karaļvalsts, kas atklājas tikai tad, ja tai velta mazliet mūsu saspringtā laika... Lai šī pūcīte ir Tava atslēdziņa uz šo karaļvalsti!

Māja, kur dzīvoju un darbojos ar mālu, atrodas kalna galā. Šeit bieži jūtami vēji, kas pūš no visām četrām debess pusēm, tāpēc maniem svilpauniekiem dabiski veidojusies tik slaida forma ar smailu kaklu - lai putns varētu pretoties stipriem vējiem, pacelties spārnos un aizsniegt tālas zemes.

Mani iedvesmo labi zināmās latviešu dziesmas vārdi: “Skries maza vālodzīte, pakalnu klaigātāja, sauks mani atkal mājās, pasaules staigātāju...” Manis radītie svilpaunieki ir šie vālodzēni, kas skries pasaulē un būs kā piemiņa no Latvijas!

Senos laikos latvieši svilpauniekus lietojuši, lai pavasarī no sētām un laukiem aizdzītu sliktos putnus un sasauktu labos, kas palīdzētu tikt pie bagātīgākas ražas rudenī. Lai Tev ar svilpaunieka dziesmu izdodas aizdzīt visas raizes un sasaukt veiksmi un prieku ne tikai pavasarī, bet arī katru dienu visa gada garumā!

Dievs paņēma māla piku un uztaisīja cilvēku. Senais latvietis starplaikā starp podu veidošanu paņēma māla piku un uztaisīja svilpaunieku, sirdspriekam. Un tā dara vēl šobaltdien! Tradīcija? Jā! Bet arī atgādinājums, ka, lielās un pasaulei nozīmīgās lietas darot, nedrīkst aizmirst par prieku, kas dara cilvēkus laimīgus!

Vasarā savā sētā pamanījām interesantu un līdz šim neredzētu putnu. Izpētot enciklopēdiju, noskaidrojām, ka tas ir Latvijā reti sastopamais pupuķis. Turklāt „Gada putns Latvijā 2014”. Tā nu šim atgadījumam par godu māla pikuci pārvērtām tieši par šo skaisto putnu.

Šis svilpaunieks ir atceļojis pie Tevis, lai sāktu jūsu abu kopīgo stāstu… stāstu skaņās. Ar trīs dažādu skaņu palīdzību tas spēs atainot Tavu iekšējo pasauli un kopīgiem spēkiem darīt apkārtējo pasauli labāku. Kaut vai par kripatiņu. Tomēr... Ir vērts pamēģināt!

Es esmu svilpaunieks-gailis no Vidzemes pakalnu pilsētas Madonas. Leģenda stāsta, ka pilsētas nosaukums cēlies no vārda „modināt”, un vienīgais modinātājs senos laikos taču bija gailis. Tā es turpinu tradīciju un katru rītu modinu ļaudis jaunai dienai, jauniem darbiem un jauniem izaicinājumiem.

Neviens putnis tā nedzied, Kā dziedāja lakstīgala. Neviens putnis tā nepūta, Kā pūš sila balodītis. Dārzā, aiz manas darbnīcas loga, vienmēr lido putni, kas man atnes labas domas un patīkamas tikšanās. Lai arī Tev šis balodītis atnes labas dienas!

Svilpaunieku esmu darinājis senākajā cilvēkam zināmajā podniecības tehnikā – lipināšanā, kas nāk vēl no neolīta laika. Tikai viens unikāls eksemplārs mūsu prezidentūras īpašajam viesim.

Svilpaunieks ir kas vairāk nekā dizaina priekšmets, jo klasiskā izpratnē tas ietver gan formu, gan funkciju. Vienmēr esmu uzsvēris katra cilvēka unikalitāti, tāpēc ceru, ka katram unikālajam cilvēkam būs savs unikālais svilpaunieks.

Iukstā pyušams švistuks. Nu Latgalis, bryunu spolvu, individualu boltmōla tetovejumu, apleimāts ar marķeitu uzleimi. Prūt izdūt četrys skaņis. Napracāts.

Izgatavoju praktiskas un nepraktiskas lietas no dažādiem keramikas materiāliem. Svilpaunieks, protams, skaitāms pie praktiskajām lietām, jo prot dziedāt un liek ļaudīm pasmaidīt. Novēlu, lai katra diena nes prieku un jaunas atziņas!

Ņemu gabaliņu Latvijas māla. Apmīļoju, aprunājos. Un manām rokām ir tapis mazs brīnums.

Šis māla putniņš nav domāts putekļu krāšanai plauktā. Maigi pūšot un verot vaļā caurumus, var nospēlēt pirmatnējās 3 līdz 4 nošu melodijas, kas aizvedīs Tevi tālajās sendienās.

Putna sūtība ir būt debesīs. Tā siluets lidojumā liecina, ka tas peld gaisa plašumos. Mūsu putns gatavots no māla – no zemes ņemts un ugunī apdedzināts. Šādi četras stihijas sastopas talismanā, kurā iepūstā gaisa plūsma rada skaņu - dzīvības dvašu.

Svilpaunieks veidots no pašu iegūta Latgales sarkanā māla, kas pēc ģeologu atzinuma ir viens no kvalitatīvākajiem pasaulē un piešķir putnam savdabīgu vara nokrāsu. Savienojot debesis ar zemi un gaisu ar ūdeni, svilpauniekam dota spēja dziedāt trīs balsīs. Vien jāpieliek tas pie lūpām, un atskanēs brīnišķa dziesma.

Svilpaunieks ir veltījums manai meitiņai Annai. Pīle kļuvusi par manu iedvesmu, jo tā kopš seniem laikiem iemieso brīvību – spēj peldēt ūdeņos, staigāt pa zemi un lidot augstu debesīs. Tādēļ no sirds vēlu, lai pīlītē ieliktās labās domas atsauc atmiņā priekpilnās nebēdnības sajūtu, ar kādu uz pasauli raugās bērns.

Bērnībā dzīvoju tuvu ezeram Kurzemes pusē, kur bija daudz zilā māla. Tā nu mēs ar māsu veidojām visu, kas ienāca prātā, savus darbiņus uz plīts izžāvējām, nokrāsojām ar ūdenskrāsām un pēc tam nosmērējām ar līmi, lai tie spīdētu. Aizvien veidoju putniņus ar mīlestību - tad tiem skanīga dziesma!

Sievas bērnībā tēvs viņai uzdāvināja pašdarinātu koka svilpaunieku - meža pūci, kas kļuva par Tatjanas mīļāko rotaļlietu un par mana svilpaunieka prototipu. Mēs ticam, ka svilpaunieka skaņa vienmēr uzlabos garastāvokli savam jaunajam īpašniekam un atgādinās tam viņa bērnību.

Bērnībā redzēju filmu par Latgales keramiku, un atmiņā iespiedās epizode, kur mazs puika svilpo svilpaunieku. Pēc vairāk kā 20 gadiem es jau kā keramiķis piedalījos podnieku dienās un tur demonstrētajā filmā atpazinu savu skolotāju - mazo zēnu ar svilpaunieku. Lai arī Tevi svilpaunieks pārsteidz!

Tāpat kā mēs, latvieši, mans svilpaunieks ir mazs, tomēr izturīgs un oriģināls. Tas ir dabas bērns, un daba ir dzirdama pat svilpaunieka dziesmā - ar tā skaņu atnāk gaisma un aiziet tumsa.

Senas latviešu pasakas stāsta par tiem laikiem, kad Dieva dēli jājuši precēt Saules meitas un cilvēki sapratuši zvēru un putnu valodu, kad ezeri lidojuši pa gaisu un trešais tēva dēls gājis pasaulē laimi meklēt. „Aizej tur, nezin kur, atnes to, nezin ko,” teica vecais ķēniņš un iedeva viņam burvju svilpīti...

Svilpaunieks ir daļa no senas pasakas. Neviens nezina, kad tā sākusies un kad beigsies. Iepūšot svilpauniekā, var sadzirdēt, kā sensenos laikos... un tagad ir kārta Tev šo pasaku turpināt, jo Tavās rokās ir burvju svilpīte!

Esmu putniņš no Jūrmalas - pilsētas jūras krastā. Tā gan parasti vairāk asociējas ar kaijām, bet patiesībā visi krūmi ir pilni ar dažādiem sīkiem putniņiem. Un es esmu viens no tiem.

Esmu īstens rīdzinieks. Paskaties uz Rīgas baznīcu torņiem! Saules apspīdēti, smailajos torņos lepni sēž gaiļi. Mani lielie brāļi ir no zelta un vara, bet es - no māla. Iesvilpo mani, un Tu uzreiz atcerēsies Rīgu.

"Cilvēkiem tik ļoti patīk atrasties tuvu putniem tāpēc, ka tā viņi atceras sevi paradīzē," skan mākslinieka Kurta Fridrihsona skaistā doma. Jaunais putna īpašniek! Esi laimīgs ar manu putnu kabatā!

Esmu podnieks piektajā paaudzē un gatavoju svilpauniekus jau no bērnības dienām - kopš sevi atceros. Divu vienādu putniņu nav, tādēļ par tiem droši var teikt: ''Kaids putyns taida dzīsme.''

Svilpaunieki, tie nav nieki, maziem bērniem lieli prieki! Bērna prieks ir īpaša balva. Ja ar tādu mazu nieciņu kā svilpaunieks izdodas kādu iepriecināt, tā ir vērtība. Lai vairojas prieks!