Raksti

Rainis un Aspazija – politiķi un sabiedriskās domas veidotāji

Rainis un Aspazija, 1905. Fotogrāfs nezināms
2015. gads 21. maijs

Latvija šogad atzīmē dzejnieku un sabiedrisko darbinieku Raiņa un Aspazijas 150 gadu jubileju. Viņu jubilejas gads sakrīt ar pirmo Latvijas prezidentūru Eiropas Savienības Padomē, kas dod iespēju palūkoties uz šo dižgaru mantojumu plašākā Eiropas ideju vēstures kontekstā. Ne tikai pēdējo gadsimtu gaitā, bet arī šobrīd jautājums par rakstnieku attiecībām ar varu ir aktuāls.

Nereti rakstnieki kļūst par politiskiem aktīvistiem un viedokļa līderiem. Raiņa (1865-1929) un Aspazijas (1865-1943) dzīves gājums tam ir spilgts piemērs: viņi iesaistījās revolucionārajā kustībā, iestājās par sociālo un dzimumu līdztiesību un pēc neatkarīgās Latvijas dibināšanas aktīvi piedalījās valsts dzīvē. Turklāt paralēli sabiedriskajām aktivitātēm viņi savas politiskās, sociālās un ētiskās idejas vienmēr pauda daiļliteratūrā.

Rainis – neatkarīgas Latvijas idejas autors

“Rainis un Aspazija daudzējādā ziņā bija mūsdienu cilvēki, pat vēl vairāk – viņu idejas un literārie darbi dzīvo pāri telpai un laikam un, visticamāk, nezaudēs savu aktualitāti vēl pēc simts gadiem. Viena no šādām idejām ir mūsdienīgs valstiskums,” konferencē “Aspazijas un Raiņa ceļš uz Latvijas valsti”, kas 27.februārī norisinājās Saeimā, sacīja Latvijas kultūras ministre Dace Melbārde.

Atsaucoties uz Raiņa vārdiem: “Tauta var gan pastāvēt bez valsts, bet valsts bez tautas nav domājama,” ministre uzsvēra, ka Latvijas valsts izveide 1918.gadā nav bijusi nejaušība, bet gan nepieciešamība, kas izskanēja jau Raiņa lugā „Uguns un nakts” 1904.gadā, taču bija vajadzīgs laiks, lai tā kļūtu par īstenību.

Sākotnēji literāta un politiķa loma Raiņa daiļradē pārklājās. 19.gadsimta nogalē viņš iesaistījās kustībā Jaunā strāva, kas iestājās pret Krievijas Impērijas patvaldību un popularizēja marksisma un sociālisma idejas. Kontrabandas ceļā viņš Latvijā ieveda Kārļa Marksa un Frīdriha Engelsa darbus, kuru fragmentus pēc tam publicēja laikrakstā Dienas Lapa. Viņš uzskatīja, ka latvieši nav maza tautiņa, bet gan spēcīga nācija ar možu garu, kas var dzīvot plašu un vērienīgu dzīvi līdzās citām tautām.

Rainis 1901
Rainis. 1901. Foto: M.Poļakovs

1897.gadā Raini viņa politiskās darbības dēļ apcietināja, un līdz 1903.gadam viņš mita izsūtījumā Pleskavā un Slobodskā. Atgriezies dzimtenē, viņš iesaistījās 1905.gada notikumos, uzstājoties ar runām revolucionārās sanāksmēs un aicinot cīnīties par brīvību. Tomēr, baidoties no represijām, viņš kopā ar savu dzīvesbiedri Aspaziju drīz vien emigrēja uz Šveici, kur pavadīja turpmākos 15 dzīves gadus.

1920.gadā abi dzejnieki atgriezās no trimdas un aktīvi iesaistījās Latvijas politikā. Raini ievēlēja Satversmes sapulcē un pirmajās trīs Saeimās, arī Aspazija bija Satversmes sapulces locekle. No 1926.gada decembra līdz 1928.gada janvārim Rainis bija izglītības ministrs. Taču šajā laikā izrādījās, ka dzejnieka un valstsvīra uzdevumi demokrātiskā valstī atšķiras, un Rainis jutās vīlies Latvijas politiskajā vidē, kas nespēja sekot viņa augstajiem ideāliem, bet, pēc Raiņa teiktā, pievērsās piezemētām diskusijām un veikalnieciskiem darījumiem.

Tomēr, pat apzinoties jaunās politiskās sistēmas vājās puses, Rainis uzskatīja, ka parlamentārisms ir vispilnīgākais demokrātijas izpausmes veids: “Negribēt parlamentārismu tagad ir – negribēt demokrātiju. Un negribēt demokrātiju – mūsu Latvijas apstākļos – [ir] negribēt Latvijas valsti.”

1923.gadā viņš dienasgrāmatā rakstīja par savu ieguldījumu Latvijas tapšanā: “Esmu izpildījis savu politisko pienākumu: devis Latvijas ideju, līdzi darbodamies praktiskā politikā.. Arī visa nacionālā ideja novesta līdz galam, [tai] jāuzbūvē nacionāla valsts, iekarota nu [tā] ir. Nacionālai idejai nu jārāda, ko [tā] spēj dot tautai kā organizācijas līdzeklis cilvēces lietā.”

Video īsfilmu projektā #domasspēks Latvijas eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga skaidro, ka Raiņa idejas par cilvēktiesībām, līdztiesību un taisnīgumu ir aktuālas joprojām. Savos uzskatos viņš kā vienu no pamatvērtībām izcēla no kristietības nākušo piedošanas ideju. V.Vīķe-Freiberga uzsver, ka pēc Otrā pasaules kara šī vērtība tika likta arī Eiropas Savienības pamatos.

Arī Aspazija kā tā laika zināmākā feminisma ideju aizstāve atstāja lielu iespaidu uz sabiedriskās domas veidošanos Latvijā. Viņas lugās centrālā varone bieži bija sieviete, kas uzdrošinājusies vērsties pret sabiedrības trulumu, kritizēt tā laika aizspriedumus un aizstāvēt savas tiesības. Savukārt rakstos un runās viņa iestājās par sieviešu tiesībām uz augstāko izglītību un uzsvēra, ka sievietei sabiedrībā jāuzņemas priesterienes loma – jānes tautai gara gaisma.

Brīva prese nes izglītību un gara gaismu

Ar savu darbību publicistikā Rainis un Aspazija aktualizēja arī jautājumu par vārda un preses brīvību. No 1891. līdz 1895.gadam Rainis bija avīzes Dienas Lapa redaktors. Stājoties šajā amatā, Rainis uzsvēra, ka laikraksta uzdevums ir nest izglītību un gara gaismu visplašākajām tautas masām, ne tikai bagātniekiem, tādējādi veicinot tautas attīstību un vedot to uz laimīgāku nākotni.

Viņa vadībā laikraksta tonis kļuva īpaši ass, tajā arvien skaidrāk izskanēja sociāldemokrātu idejas un vēršanās pret novecojušiem uzskatiem par sievietes lomu sabiedrībā. Cariskās Krievijas vadība sākotnēji neaptvēra, cik opozicionāras ir Jaunās strāvas un Dienas Lapas paustās idejas. Taču, kad šīs kustības ietekmē notika vairāki strādnieku streiki, valdības iestādes vērsās pret tās dalībniekiem, arī pret Raini. Tomēr idejas, ko laikrakstā bija paudis dzejnieks un viņa domubiedri, turpināja attīstīties. 1905.gadā Dienas Lapa kļuva par vienu no redzamākajiem revolucionārās kustības virzītājspēkiem, līdz tika slēgta ar tiesas spriedumu.

Rainis un Aspazija 1905
Rainis un Aspazija. 1905. Fotogrāfs nezināms.

Pats Rainis vēlāk skaidroja, ka 19.gadsimta 90.gados presei Latvijā bija jāiztur trīskārši ierobežojumi, kurus noteica cariskās Krievijas valdība, vācu muižniecība, kam Latvijā joprojām bija liela ekonomiskā un politiskā ietekme, un latviešu mietpilsoņi. Tādēļ savas idejas tā varēja paust tikai aplinkus, un pirmie legālie sociāldemokrātu preses izdevumi latviešu valodā varēja iznākt tikai pēc Jaunās strāvas dalībnieku vajāšanām – turklāt trimdā ASV un Šveicē. Pēc Latvijas neatkarības dibināšanas Rainis aicināja vietējo presi nezaudēt to sajūsmu un pašaizliedzību, ar kādu tā bija strādājusi cenzūras apstākļos.

3. un 4.maijā Rīgā norisinājās vairāki Preses brīvības dienai veltīti pasākumi, tostarp konference, kurā uzstājās Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (UNESCO) ģenerāldirektore Irina Bokova (Irina Bokova). Savā runā viņa uzsvēra, ka mūsdienās vārda brīvībai ir plašas iespējas, tomēr vienlaikus tā saskaras ar daudziem izaicinājumiem – cenzūru, nepietiekamu plurālismu un, kas visļaunākais, vardarbību.

“Mums ir nepieciešama kvalitatīva žurnālistika, lai pilsoņi varētu pieņemt informētus lēmumus par sabiedrības attīstību, lai nepieļautu netaisnību un varas ļaunprātīgu izmantošanu. Brīvi mediji nav luksuss, kas var pagaidīt, kamēr tiek sasniegta ilgtspējīga attīstība. Brīvi mediji ir pamatnosacījums, kas garantē cieņu pret cilvēku, labu pārvaldību un likuma varu," sacīja I.Bokova.

Rainis un Aspazija nebaidījās uzņemties atbildību un paust savus uzskatus. Savā 150 gadu jubilejas gadā viņi var kļūt par piemēru un iedvesmas avotu gan Latvijai, gan visai Eiropas Savienībai.

Sazināties
Linda Jākobsone
Prezidentūras komunikācijas un sabiedrisko attiecību departamenta vadītāja