16.martā aprit 150 gadu kopš Aspazijas – dzejnieces, dramaturģes, publicistes un feminisma ideju ciltsmātes Latvijā – dzimšanas. Aspazijas jaunradei un sabiedriski politiskajām aktivitātēm ir būtiska nozīme ne tikai latviešu literatūras, bet arī vispārējās domāšanas kultūras un intelektuālās diskusijas attīstībā.
2015.gadā Latvija atzīmē divu lielu personību – Aspazijas un viņas dzīvesbiedra, dzejnieka un sabiedriskā darbinieka Raiņa – 150 gadu jubileju. Tā kā abu dižgaru jubilejas gads sakrīt ar Latvijas prezidentūru Eiropas Savienības Padomē, mums ir iespēja visai Eiropai pastāstīt par viņu darbos paustajām idejām un atklāt, ka tās ir aktuālas arī mūsdienās.
Aspazijas (1865-1943) īstais vārds bija Johanna Emīlija Lizete Rozenberga, taču jau agrā jaunībā viņa sev izvēlējās zīmīgu pseidonīmu. Senajā Grieķijā Aspazija bija Atēnu ietekmīgākā valstsvīra Perikla mīļotā – izglītota sieviete, kuras namā pulcējās tā laika ievērojamākie domātāji.
Dzīvojot Krievijas Impērijā 19.gadsimta beigās, lēmums pievērsties daiļliteratūrai vienlaikus bija ne tikai māksliniecisks žests, bet arī sociāla, ekonomiska un politiska izvēle. Jo tieši dzejnieki šajā laikā varēja paust progresīvākās idejas par tautu politiskās pašnoteikšanās tiesībām, par tiesībām uz savu valodu un kultūru, kā arī par sieviešu un citu neaizsargāto sabiedrības grupu tiesībām.
Aspazija bija viena no pirmajām autorēm latviešu literatūrā, kas cīnījās par sieviešu lomu sabiedrībā. Viņas lugās centrālā varone bieži vien bija sieviete, kas uzdrošinājās vērsties pret sabiedrības trulumu, kritizēt tā laika aizspriedumus un aizstāvēt savas tiesības.
19.gadsimta 90.gados Aspazija īpaši pievērsās cīņai par sieviešu tiesībām uz augstāko izglītību. Vēlāk viņa to raksturoja kā divu pasauļu kauju, kuras laikā nācies pierādīt, ka sievietes ir līdzvērtīgas vīriešiem un tikpat spējīgas “uzņemt garīgu materiālu”. Pretestība bija tik liela, ka viņa savu uzskatu dēļ pat zaudēja darbu. Pēc laika sievietes guva uzvaru šajā cīņā, tomēr, kā norāda Aspazija, neviena no toreizējām sieviešu tiesību izkarotājām – arī viņa pati – pie studēšanas netika.
Aspazijas idejas dzimumu līdztiesības jomā joprojām ir aktuālas. Eiropas Savienībā marts kā Eiropas gada attīstībai tematiskais mēnesis ir veltīts sievietēm un meitenēm. Tā laikā sabiedrība aicināta pievērsties jautājumiem par vienlīdzīgām iespējām uz izglītību, darbu, taisnīgu algu, īpašuma un mantošanas tiesībām, kā arī sociālajām garantijām. Dzimumu līdztiesība, sieviešu un meiteņu tiesības ir arī viena no Latvijas prezidentūras galvenajām prioritātēm attīstības sadarbības politikā.
2.martā Latvijas prezidentūra Rīgā rīkoja konferenci "Sieviešu ekonomiskās iespējas un ilgtspējīga attīstība – no izaicinājumiem līdz kopīgiem panākumiem”. Konferences dalībnieki atzina, ka mūsdienās Rietumu valstīs sieviešu situācija ļoti atšķiras no Aspazijas laika sabiedrības – viņas ir vadītājas, politiķes un pasniedzējas augstskolās. Taču vienlaikus lielākajā daļā pasaules valstu joprojām visiem iedzīvotājiem nav vienādu iespēju – sievietes saskaras ar grūtībām, mēģinot iegūt izglītību, iegādāties īpašumu vai dibināt uzņēmumu.
Diskusija par sieviešu tiesībām neapstājas pie jautājuma par tiesībām iegūt izglītību vai saņemt kvalitatīvu veselības aprūpi. Konferences dalībnieku vidū valdīja vienprātība, ka nepieciešams ieguldīt vairāk finanšu līdzekļu, lai veicinātu sieviešu iesaisti ekonomikā. Īpaši tika uzsvērta privātā sektora loma – gan darba vietu radīšanā, gan sieviešu izglītošanā, radot iespējas pašām attīstīt uzņēmējdarbību.
Latvijas eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga uzsvēra, ka sievietei nav jāizdara izvēle – būt zinātniecei vai būt mātei. Viņa pauda pārliecību, ka, uzņemoties atbildību un vadību ekonomikā vai politikā, sievietei nav jāatsakās no sava dzimuma.
Arī Aspazija 20.gadsimta sākumā savos rakstos pauda vilšanos, ka jaunās sievietes, kurām augstākā izglītība nu ir brīvi pieejama, nevēlas iegūtās zināšanas ziedot tautai, “plašākam darba laukam un vispārības uzdevumiem”. Dzejniece sievietei izvirzīja augstākas prasības – pierādīt, ka “viņa ne tikvien spēj garīgu materiālu uzņemt, bet spēj to arī pārvērtēt un pati tālāk pētīt un ko jaunu dot”.
“Sieviete ir pierādījusi, ka viņa ir cilvēks, bet ceļš no cilvēka ved tālāk uz – cilvēci.” (Aspazija)
Aspazija mudināja sievietes ņemt savās rokās vispārējo tautas labumu, kā arī dibināt sieviešu biedrības, lai veicinātu tautas izglītību un attīstītu tās vispārējo saimniecisko stāvokli. Līdzīgi kā savās lugās, viņa arī prozā un publicistikā uzsvēra, ka sievietei sabiedrībā jāuzņemas priesterienes loma – jānes tautai gara gaisma. Viņa bija pārliecināta, ka sievietes ar savu dedzību un gara spējām bieži vien var paveikt vairāk nekā vīrieši.
Ņemot vērā bagātīgo kultūras mantojumu, kuru devusi Aspazija un viņas dzīvesbiedrs Rainis, viņu 150 gadu jubilejai atvēlēta īpaša vieta Latvijas prezidentūras kultūras programmā.
Abi rakstnieki izvēlēti par Latvijas kultūras un gara ideju “vēstnešiem” projektā #domasspēks, kurā 29 īsfilmās sabiedrībā pazīstami cilvēki no visām ES dalībvalstīm savā dzimtajā valodā lasa citātus no Raiņa un Aspazijas daiļrades. Jaunākajā epizode Aspazijas dzeju lasa arhitekts Fransuā Valentinī (François Valentiny) no Luksemburgas. Iepriekš viņas dzeju #domasspēks īsfilmās interpretējis arī slovēņu reperis Zlatko, horvātu aktrise Helēna Kaliniča (Helena Kalinić) un vokālais ansamblis Ars Nova no Ungārijas. Projekta epizodes skatāmas prezidentūras Youtube kanālā.
Aprīlī UNESCO mītnē Parīzē atklās izstādi Aspazija/Rainis: dumpiniece/humānists, kas balstīta Aspazijas un Raiņa vēstulēs. Savukārt maija sākumā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā notiks starpdisciplināra konference Starp patiesību un varu, kas veltīta literātu lomai Eiropas identitātes un politikas veidošanā.
