Lai efektīvi reaģētu uz mūsdienu enerģētiskās drošības, ilgtspējas un konkurētspējas izaicinājumiem, Latvijas prezidentūra kā vienu no svarīgākajām prioritātēm izvirzījusi Eiropas Enerģētikas savienības izveidi un īstenošanu.
Eiropas Enerģētikas savienības mērķis ir mazināt ES energoatkarību, nodrošinot patērētājiem lielākas izvēles iespējas un mazākas cenas, kā arī veicināt energoefektivitāti un videi draudzīgu energoresursu izmantošanu.
Rīgas process – Enerģētikas savienības definēšana
Enerģētika ir viena no svarīgākajām tautsaimniecības nozarēm. Energoresursu ieguve, to pārstrāde enerģijā, kā arī enerģijas piegāde patērētajiem – tas viss veido enerģētikas nozari, kas ir vitāli nepieciešama ikvienas citas tautsaimniecības nozares attīstībai.
Šobrīd katrai ES dalībvalstij ir sava enerģētikas politika, taču saskaņotāka pieeja – pašreizējās Eiropas enerģētikas sistēmas pārveide – palīdzētu sekmīgāk stāties pretim mūsdienu pasaules izaicinājumiem.
Lai veicinātu dalībvalstu un enerģētikas sektora pārstāvju iesaisti Enerģētikas savienības uzdevumu definēšanā, Latvijas prezidentūras laikā norisinājās augsta līmeņa enerģētikas konference, kas ievadīja tā dēvēto Rīgas procesu Eiropas Enerģētikas savienības izveidē. Komisijas viceprezidents Marošs Šefčovičs (Maroš Šefčovič), atklājot Rīgas konferenci, pauda viedokli, ka Rīgā ir uzsācies process, kurš saskaņos 28 dažādas enerģētikas politikas. Konference pulcēja vairāk nekā 400 profesionāļu, akadēmiķu un politiķu, kas apsprieda Eiropas enerģētikas nākotni.
“Latvijas prezidentūra šobrīd uzņēmusies Enerģētikas savienības izveides vadību,” pēc konferences sacīja Latvijas ekonomikas ministre Dana Reizniece-Ozola. “Latvijas prezidentūra pieliks visas pūles, lai Enerģētikas savienības stratēģiju varētu pieņemt Eiropadomē jau šā gada martā.”
Februāra beigās Eiropas Komisija (EK) nāca klajā ar Enerģētikas savienības stratēģiju, kuras pamatā atspoguļojās vairākas idejas, kas tika apspriestas jau pieminētajā konferencē. Stratēģija paredz izveidot vienotu Eiropas Enerģētikas tirgu, garantējot, ka enerģija var kļūt par “piekto brīvību” - brīvu gāzes un elektrības plūsmu starp visām 28 ES dalībvalstīm.
Stratēģija balstās uz Enerģētikas savienības piecām dimensijām:
Stratēģija akcentē enerģētikas un klimata politiku ciešo saikni, jo, kā Komisija norādījusi, tās mērķis ir izveidot "noturīgu Enerģētikas savienību, kurā īsteno uz nākotni vērstu klimata pārmaiņu politiku". Enerģētikas savienības stratēģija ņem vērā Klimata un enerģētikas satvara 2030 mērķus un paredz, ka ES līdz 2030.gadam samazinās siltumnīcas efektu radošo gāžu emisiju vismaz par 40%, bet vienlaikus palielinās saražotās atjaunojamās enerģijas apjomu par vismaz 27%. Kopumā energoefektivitāti paredzēts veicināt vismaz par 27%.
Svarīgi, ka plānotajā Enerģētikas savienībā uzsvars likts ne vien uz energopiegāžu drošību, bet arī pētniecību, inovācijām un alternatīvajiem energoresursiem jeb zaļo enerģiju.
Pētniecība enerģētikas jomā rosina atklājumus, kas savukārt paver jaunas iespējas drošai, ilgtspējīgai un konkurētspējīgai enerģētikas sistēmai nākotnē. Pētniecības attīstība palīdzētu ne vien īstenot noteiktās enerģijas politikas prioritātes, bet arī sasniegt ES klimata politikā izvirzītos mērķus.
Rīgas process turpinājās arī pēc konferences Briselē, kur Latvijas prezidentūra iesaistīja dalībvalstis diskusijās par EK piedāvātās Enerģētikas savienības stratēģijas īstenošanu. Marta Eiropas Savienības Enerģētikas un vides ministru padomēs notika pirmās politiskās debates par jauno stratēģiju. Ministri kopumā pauda atbalstu Enerģētikas savienības izveidei un uzsvēra, ka visas piecas stratēģijas dimensijas ir vienlīdz svarīgas un ir savstarpēji saistītas. Nozīmīgi minēt to, ka jautājumā par reģionālās sadarbības modeli tika izcelts arī Baltijas enerģētikas tirgus starpsavienojumu plāns (BEMIP), kuru atzina par labāko piemēru turpmākai reģionālās sadarbības attīstībai.
Tāpat ministri akcentēja enerģētikas ciešo saikni ar klimata politiku, jo klimata politikas mērķu sasniegšana nav iespējama bez atbilstošas enerģētikas politikas. Ministru diskusijās tika izcelta energoefektivitātes un atjaunojamo energoresursu nozīme, vēršot īpašu uzmanību vietējo energoresursu potenciālam, kas ne tikai palīdz sasniegt klimata politikas mērķus, bet arī uzlabo energodrošību. Pārejai uz oglekļa mazietilpīgu ekonomiku jābalstās uz Klimata un enerģētikas politikas satvara 2030 mērķiem.
Ministru diskusiju rezultāti tika nosūtīti Eiropadomes prezidentam Donaldam Tuskam, kā ieguldījums marta Eiropadomes diskusijām.
ES ir lielākā energoresursu importētāja pasaulē, jo iepērk 53% no patērētā. Pēc EK aplēsēm, ik gadu par importēto enerģiju ES maksā aptuveni 400 miljardus eiro. Turklāt dažas valstis[1] ir atkarīgas no viena ārējā gāzes piegādātāja, bet 12 dalībvalstis[2] nespēj izpildīt ES noteikto starpsavienojuma mērķi, lai spētu vismaz 10% no saražotās elektroenerģijas transportēt ārpus valsts robežām. Iemesls šo mērķu neizpildei ir starpsavienojumu trūkums.
EK aprēķini vēsta, ka kopēja enerģētikas politika ar vienotu starpsavienojumu tīklu ļautu eiropiešiem katru gadu ietaupīt līdz pat 40 miljardiem eiro. Rēķinot uz vienu ES iedzīvotāju, tas būtu gandrīz 80 eiro gadā.
Stratēģijā uzsvērts, ka tās centrālais elements ir patērētāji (gan mājsaimniecības, gan rūpniecības sektors), jo tieši viņiem ir primāri jājūt labums no jaunās pieejas enerģētikas politikai, kas ir vērsta arī uz enerģijas cenu un izmaksu samazināšanu.
19.-20. marta Eiropadomē paredzēts apstiprināt vadlīnijas turpmākam darbam ar Enerģētikas Savienības stratēģiju. Savukārt Enerģētikas ministru padomē jūnijā paredzēts apstiprināt Padomes secinājumus par konkrētiem Enerģētikas Savienības elementiem.
[1] Bulgārija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Slovākija, Somija
[2] Igaunija, Itālija, Īrija, Kipra, Latvija, Lielbritānija Lietuva, Malta, Polija, Portugāle, Rumānija, Spānija
