Pēc finanšu krīzes ir daudz runāts par to, kā visveiksmīgāk atrisināt samilzušo problēmu ar bankām, kuras ir pārāk lielas, lai pieļautu to bankrotu. Ir daudz paveikts, lai izveidotu un stiprinātu banku savienību. Priekšlikums par banku strukturālo reformu ir kā pēdējais posms banku savienības izveidē.
Bankas, kas aktīvi iesaistās tirdzniecības darbībās, uzņemoties pārāk lielu risku un veicot tirdzniecību savā vārdā, var apdraudēt finanšu sistēmas stabilitāti. Tirdzniecības darbības ir vairāk pakļautas tirgus svārstībām, kā arī tirdzniecības darbību apjoms var būt mainīgāks nekā citas banku pamatdarbības. Tas īpaši attiecas uz tādām bankām, kas tiek uzskatītas par “pārāk lielām, lai pieļautu to bankrotu”, šāds statuss šīm bankām dod piekļuvi lētākam finansējumam, kas tām ļauj izveidot ievērojamus tirdzniecības portfeļus, kas, savukārt, var radīt lielus sistēmiskos riskus. Banku strukturālā reforma paredz novērst šādus tirdzniecības darbību radītus sistēmiskos riskus.
Rodas jautājums, kā noteikt, vai un kādas riskantās tirdzniecības darbības ir jānošķir no bankas, kas pieņem noguldījumus, un kura no pieejām – uz risku balstītā, vai tā, kas ņem vērā bankas lielumu, ir labāka riskantu tirdzniecības darbību noteikšanai.
Vadoties pēc bankas lieluma, pamatā ir šāds pieņēmums: jo lielāks noteiktu darbību apjoms, jo lielāks risks var rasties no šīm darbībām. Tas būtu tāpat kā novērtēt apelsīnus pēc to izmēra – divi vienāda izmēra apelsīni ne vienmēr būs vienādas kvalitātes, un no tiem nevarēs izspiest vienādu daudzumu sulas.
Tikpat daudzveidīgi ir arī finanšu instrumenti bankās, tie var atšķirties ne tikai ar savu veidu, bet arī ar to, cik likvīdi tie ir, kas ir to emitents, kāds ir to dzēšanas termiņš u.c. Papildus tam banku spējas uzņemties riskus atšķiras atkarībā no kapitalizācijas, to pārējā portfeļa kvalitātes, noguldījumu bāzes un citiem faktoriem. Tāpat kā ar apelsīnu saskaitīšanu nepietiek, lai noteiktu to kvalitāti un to, cik daudz sulas no tiem var iegūt, arī tirdzniecības darbību vērtēšana tikai pēc to kopējā apjoma nav pietiekama, lai noteiktu riskus. Tādējādi ir vajadzīga bankas padziļināta pārbaude.
ES dalībvalstis ir paudušas satraukumu par to, ka Eiropas Komisijas sākotnējā priekšlikumā par banku strukturālo reformu pārāk liela uzmanība bija pievērsta tieši kritērijiem, kas saistīti ar banku lielumu, lai noteiktu, vai tirdzniecības darbību nošķiršana ir vajadzīga, tajā pašā laikā pilnībā neatspoguļojot riskus, kas var rasties no šāda veida darbībām. Sarunas par šo tēmu ilgst jau gandrīz divus gadus, un dalībvalstis ir uzstājušas, ka ir vajadzīga tāda risku novērtēšanas pieeja tirdzniecības darbībām, kas ir granulārāka un vairāk balstīta uz risku. Tā ir pieeja, kurā uzraugošās iestādes vairāk piemēro risku kritērijus (kas ir vispārpieņemti finanšu nozarē) katrā tirdzniecības vienībā atsevišķi, lai noteiktu, vai tirdzniecības darbības būtu jānošķir.
Ņemot vērā to, ka notikumi finanšu tirgos var strauji attīstīties, uzraugošajām iestādēm nepieciešams izmantot arī kvalitatīvos kritērijus ar mērķi nodrošināt adekvātas iekšējās procedūras, lai novērstu pārmērīgu risku veidošanos, tādā veidā rīkojoties preventīvi, nevis reaģējot uz notikušo.
Taču dalībvalstis izsaka bažas arī par neplānotām sekām, kas var rasties no tirdzniecības darbību nošķiršanas, it īpaši attiecībā uz tirgus uzturēšanu, kas veicina piekļuvi finansējumam uzņēmumiem, pašvaldībām un valdībām un sniedz investīciju iespējas ieguldītājiem (piemēram, pensiju fondiem), un kas ir svarīga reālās ekonomikas funkcionēšanā. Šim jautājumam ir pievērsta pastiprināta uzmanība ne tikai pašreizējās vājās likviditātes dēļ, kas valda fiksētā ienākuma vērtspapīru tirgū, bet arī pateicoties plaši apspriestajai nepieciešamībai pēc kapitāla tirgus savienības, kas būtu atkarīga no vērtspapīru tirgus likviditātes, ko, savukārt, veicinātu tirgus uzturēšana. Kapitāla tirgus savienības veidošana nav banku strukturālās reformas mērķis, taču šāda savstarpējā saikne finanšu tirgū ir jāņem vērā, kad tiek lemts par šīs reformas priekšlikumu. Galu galā, nav riska no apelsīniem, ja nav pašu apelsīnu bet tajā pašā laikā bez apelsīniem sulu arī nav iespējams iegūt. Tāpēc priekšlikumā par banku strukturālo reformu ir noteiktas garantijas, lai nodrošinātu to, ka uzraugošās iestādes rūpīgi izvērtē izmaksas un ieguvumus pirms pieņemt lēmumu par tirgus uzturēšanas darbību nošķiršanu.
Sarunu laikā ES Padome ir nonākusi līdz secinājumam, ka, izvērtējot nošķiršanas nepieciešamību, priekšroka dodama uz risku balstītai pieejai. Bet šī pieeja nevar funkcionēt, ja kompetentajām iestādēm pirms lēmuma pieņemšanas par nošķiršanu nav rīcības brīvības tirgus uzturēšanas risku un ieguvumu vai klientu darbību ietekmes uz reālo ekonomiku izvērtēšanā. Tas ir svarīgi, lai panāktu līdzsvarotu rezultātu, kas ir vajadzīgs reālās ekonomikas attīstībai.
Neraugoties uz sākotnējām dalībvalstu viedokļu atšķirībām, ir panākts ievērojams progress banku strukturālo reformu priekšlikumam.
Nobeigumā jāatzīmē, ka ir svarīgi, lai nedzīvojam ilūzijās, proti, no vienāda izmēra apelsīniem ne vienmēr var iegūt vienādu daudzumu sulas!
Autors: Anna Dravniece, ES Padomes Finanšu pakalpojumu jautājumu par banku strukturālo reformu (BSR) darba grupas vadītāja
