Senas latviešu pasakas stāsta par tiem laikiem, kad Dieva dēli jājuši precēt Saules meitas un cilvēki sapratuši zvēru un putnu valodu, kad ezeri lidojuši pa gaisu un trešais tēva dēls gājis pasaulē laimi meklēt. „Aizej tur, nezin kur, atnes to, nezin ko,” teica vecais ķēniņš un iedeva viņam burvju svilpīti...

Svilpaunieks ir daļa no senas pasakas. Neviens nezina, kad tā sākusies un kad beigsies. Iepūšot svilpauniekā, var sadzirdēt, kā sensenos laikos... un tagad ir kārta Tev šo pasaku turpināt, jo Tavās rokās ir burvju svilpīte!

Bērnībā dzīvoju tuvu ezeram Kurzemes pusē, kur bija daudz zilā māla. Tā nu mēs ar māsu veidojām visu, kas ienāca prātā, savus darbiņus uz plīts izžāvējām, nokrāsojām ar ūdenskrāsām un pēc tam nosmērējām ar līmi, lai tie spīdētu. Aizvien veidoju putniņus ar mīlestību - tad tiem skanīga dziesma!

Man vienmēr patikusi rosība un prieks, kāds valda mazo putniņu barā. Gribu ticēt, ka arī mans svilpaunieks sagādās kādam prieku un jaukas atmiņas par zaļo un putnu dziesmām bagāto Latviju.